Manipulāciju varā

Mēs katrs savas dzīves laikā esam pabijuši gan manipulatora, gan manipulācijas upura ādā. Ir normāli, ja kādreiz manipulējam, taču problēmas rodas tad, ja izvēlamies manipulāciju kā savu ierasto uzvedības veidu, vai tieši otrādi – pārlieku bieži ļaujam citiem manipulēt ar sevi. Šajā rakstā aplūkosim izplatītākos manipulāciju cēloņus, iepazīsim dažādus manipulatoru stilus un sniegsim ieteikumus, kā neuzķerties uz manipulatora āķa.

Kas ir manipulācija?

Psiholoģiska manipulācija ir citu cilvēku izmantošana savu mērķu sasniegšanā bez viņu apzinātas piekrišanas. “Spēlējot uz mūsu jūtām” manipulators panāk, ka mēs it kā brīvprātīgi piekrītam darīt to, ko viņš vēlas. Manipulēt var ar dažādām metodēm – ar emocionālu uzbrukumu, šantāžu, glaimiem, “miglas pūšanu,” iežēlināšanu un pat ar seksualitāti.

Manipulācijas var būt gan apzinātas, gan neapzinātas. Ja manipulētājs nesaprot, ka viņš manipulē, visticamāk viņa rīcību nosaka uzvedības modeļi, kas sakņojas dziļi bērnības pieredzē un ir tik ierasti, ka norit gandrīz automātiski. Piemēram, ja bērnībā esam iemācījušies apkārtējo rūpes piesaistīt ar slimošanu vai čīkstēšanu, un šāda taktika bijusi efektīva arī skolas gados, ir liela iespējamība, ka arī pieaugušā vecumā manipulēsim ar savu bezspēcību, jo nepratīsim palūgt atbalstu tiešā veidā.

Taču, ir cilvēki, kuri ļoti labi apzinās, ka, pateicoties manipulācijām, viņiem ir iespēja iegūt varu pār līdzcilvēkiem. Piemēram, apelējot pie pienākuma apziņas, lojalitātes vai bailēm no atlaišanas darba devējs var iesaistīt savus padotos dažādās shēmās, kurās darbinieki diez vai iesaistītos, ja uz viņiem netiktu izdarīts emocionāls spiediens.

Gluži tāpat arī cilvēki, ar kuriem manipulē, var apzināties un neapzināties uz viņiem izdarīto ietekmi. Kamēr cilvēks nepamana manipulācijas un tic savai brīvībai, viņš var justies gana laimīgs. Daudz grūtāk ir tad, ja esi atklājis manipulatora patieso seju, taču tev nav drosmes to atzīt un stāties tai pretī.

Manipulēt mēs iemācāmies jau bērnībā

Manipulēšana ir eksperimentu rezultātā pārbaudīta taktika, ar kuras palīdzību iespējams sasniegt savu mērķi, un šo taktiku mēs apgūstam jau ļoti agrā bērnībā. Parasti pirmā manipulācija, ko iemācās bērns, ir pievērst vecāku uzmanību ar raudāšanas palīdzību. Piemēram, bērns vēlas gulēt vecāku gultā, bet mamma neļauj. Viņš sāk raudāt, mammu pārņem vainas apziņa, un viņa padodas. Ar laiku bērns saprot, ka līdztekus raudāšanai ir arī tādas metodes kā pielabināšanās, apvainošanās un daudzas citas. Daļu no uzvedības modeļiem bērns iemācās no saviem vecākiem un izspēlē ar viņiem to, ko vecāki kādreiz izspēlējuši ar bērnu, piemēram, sāk šantažēt, vai uzstādīt ultimātus.

Varētu rasties jautājums – kāpēc mēs neizsakām savas vajadzības tiešā veidā? Bērnībā mēs to mēģinājām, bet, negūstot atsaucību, sapratām, ka vieglāk un drošāk savu mērķi sasniegt pa aplinkus ceļiem. Iespējams, vecāki radīja mūsos sajūtu, ka daļa no mūsu vēlmēm nav pareizas vai mums nepienākas, mēs tikām pārlieku baidīti ar to, ko teiks citi, ka galu galā kļuvām nepārliecināti par sevi.

Pieaugušā vecumā mēs turpinām būt piesardzīgi un dodam priekšroku manipulācijām, nevis atklātam kontaktam, jo baidāmies, ka, runājot tieši, tiksim atraidīti vai nesaprasti tāpat kā bērnībā.

No kā slēpjas manipulētājs?

Tas, ko manipulētājs visbiežāk slēpj, ir viņa bailes. Bailes atzīties savā vājumā, bailes tikt atraidītam, bailes piedzīvot zaudējumu. Manipulētāji labāk iesaistās dažādās spēlītēs, nekā izvēlas intīmu kontaktu.  Atklāt savas patiesās jūtas manipulētājam nozīmē noņemt bruņas, bet tas viņu var padarīt ievainojamu.  Kamēr nerunājam tiešu valodu, mums vienmēr pastāv atkāpšanās ceļš, turklāt mums tā īsti neko nevar pārmest, jo mēs jau neesam ar varu nevienu piespieduši rīkoties tā vai citādi.

Piemēram, vecāki, kuri cenšas panākt, lai bērni viņus biežāk apciemo, mēdz, it kā, starp citu, stāstīt par savu kaimiņieni, pie kuras katru nedēļas nogali brauc bērni, tādējādi “spēlējot uz bērnu pienākuma jūtām”, bieži kā iegansts tiek izmantota slimība vai ledusskapis, kurš sācis rūkt skaļāk nekā parasti. Tas, ko vecāki šādi cenšas panākt, ir nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – no vienas puses palikt “labajā sarakstā”, tiešā veidā nenorādot bērniem, kas viņiem darāms, un strīda gadījumā saglabājot iespēju notēlot naivumu, no otras puses – panākot, ka bērni viņus tomēr apciemo, turklāt dara to “labprātīgi”. Daļa izvairās no atklātām sarunām, jo baidās no atraidījuma un konfrontācijas, daļa baidās atzīt savu vientulību (īpaši grūti savas emocijas atzīt ir vīriešiem), bet citiem tas ir vienīgais veids, kā realizēt savu kripatiņu varas.

Manipulētāja ieguvumi un zaudējumi

Kaut arī manipulētāji bieži vien izturas pašpārliecināti, patiesībā viņi sev neuzticas. Viņi nav pārliecināti par savu dabisko spēju iekarot apkārtējo simpātijas un panākt sev labvēlīgu rezultātu, tāpēc izmanto manipulatīvas metodes. Viņi neuzticas arī apkārtējiem, tāpēc cenšas nepārtraukti kontrolēt gan paši sevi, gan citus. Manipulētāju galvenais ieguvums ir ietekmes saglabāšana, taču, lai to panāktu, dzīve kļūst par nepārtrauktu darbu. Un no tā izriet arī galvenais zaudējums – nespēja atslābt un būt pašiem.

Bieži vien manipulētāji slēpj kādu savas personības daļu vai nevēlas atzīt savu iekšējo opozīciju, viņi baidās riskēt, taču tādējādi uzceļ mūri ceļā uz patiesu intimitāti. Manipulatoriem ir grūti veidot dziļu kontaktu pat tad, kad viņi to vēlas. Nereti manipulatori ļoti pieķeras cilvēkiem, taču viņu bailes tikt pamestiem ir tik lielas, ka viņi uztur attiecībās distanci, lai pamešanas gadījumā nebūtu jāpaliek zaudētāja pozīcijā.

Manipulatoru tipi

Manipulatorus nosacīti var iedalīt trijās lielās grupās: aktīvajos manipulatoros, pasīvajos manipulatoros un jauktajos manipulatoros, kuri ieņem pozīciju atkarībā no situācijas. Dzīves laikā mēs varam ieņemt dažādas lomas, tomēr kāda no tām būs vairāk noteicošā.

Aktīvais tips

Pie aktīvā tipa pieder cilvēki, kuriem raksturīga varas pozīcijas ieņemšana. Viņi cenšas diktēt savus noteikumus, ir kritiski, nosodoši. Aktīvie manipulētāji neizrāda savu vājumu un ar grūtībām atzīst savas kļūdas.

Šī tipa manipulatori izmanto apkārtējo neizlēmību un atkarību no viņiem, lai uzspiestu savu viedokli. Viņi mēdz radīt mākslīgi saasināt situāciju vai radīt laika deficītu, lai izsistu citus no līdzsvara. Bieži šādu lomu cilvēki ieņem tajos gadījumos, ja viņi arī objektīvi atrodas augstākā vai spēcīgākā pozīcijā, piemēram, vecāki vai skolotāji attiecībā pret bērniem, priekšnieki attiecībā pret padotajiem vai vīrs, kurš ir vienīgais ģimenes apgādnieks, tāpēc jūtas kā noteicējs.

Aktīvās manipulācijas piemēri:

• Priekšnieks padotajam: “Ja uzvarēsim konkursā, man nevajadzēs samazināt jums algas. Varbūt tomēr vari palikt mazliet ilgāk un palīdzēt man sagatavot projekta pieteikumu?”
• Vīrs sievai: “Es saprotu tavu vēlmi apmeklēt kursus pa vakariem, taču vai pēc visa, ko es daru ģimenes labā, es nebūtu pelnījis, ka, pārnākot mājās, mani sagaida sieva ar siltām vakariņām?”

 Pasīvais tips

Pasīvais manipulētājs izmanto nevis citu, bet pats savu vājumu. Viņš izliekas bezpalīdzīgāks vai dumjāks, nekā patiesībā ir. Ja aktīvais manipulētājs mēdz izteikt draudus citiem, tad pasīvais manipulētājs var draudēt nodarīt pāri pats sev. Viņš ieņem cietušā jeb upura lomu un labprāt atzīst savu sakāvi, taču ne jau tāpēc, ka patiešām būtu gatavs zaudēt, bet tāpēc, kā tā ir viņa taktika, lai uzvarētu. Šādā veidā viņš atmodina apkārtējos pienākuma un vainas apziņu.

Pasīvās manipulācijas piemēri:

• Bērns mammai: “Labāk nezvani man, kamēr esmu skolā, jo, kad citi ierauga manu veco telefonu, viņi smejas par mani.”
• Māte, reaģējot uz savu pieaugušo bērnu plāniem pārcelties dzīvot citur: “Brauciet vien laimi meklēt, ja palikšu uz gultas, gan jau sociālais dienests atsūtīs kādu kopēju”.

 Jauktais tips

Pie šī tipa pieder cilvēki, kuri cenšas panākt savu, pielāgojoties situācijai un spēlējot to lomu, kura konkrētajā brīdī sniedz lielāko labumu. Šo manipulatoru izmantoto metožu arsenāls ir plašāks nekā visiem citiem. Viņi prot būt gan iztapīgi glaimotāji, gan soģi un upuri.

Jauktās manipulācijas piemēri:

• Pusaudzis, vēloties iegūt lielāku kabatas naudu, sarunā ar omīti ieņem cietēja lomu, attiecībās ar tēti izmanto šantāžu, bet ar mammu pielieto pielabināšanās metodes.
• Sieviete, uzzinot par vīra krāpšanu, var izmantot visplašāko manipulāciju arsenālu – manipulēt ar bērniem, uzstādīt ultimātus, ieņemt bezpalīdzīga upura pozu, manipulēt ar seksualitāti.

Kāpēc mēs ļaujam ar sevi manipulēt?

Apkārtējiem izdodas ar mums manipulēt, jo mums trūkst pārliecības par sevi un savu lēmumu pareizību. Mēs baidāmies būt slikti, nevajadzīgi un nemīlēti. Visbiežāk ar mums manipulē caur bailēm, pienākumu un vainas apziņu.  Bērnībā piedzīvotās bailes var atdzīvoties mūsdienīgās situācijās, jo emocionālā atmiņa mēdz būt spēcīgāka par racionāliem apsvērumiem. Arī pienākuma un vainas apziņa bāzējas bērnībā. Piemēram, ja vecāki mūs bieži piesauca kā savas sliktās pašsajūtas cēloni, pastāv liela varbūtība, ka vainosim sevi arī sava partnera garastāvokļa svārstībās un tā kļūs par vājo vietu, lai ar mums manipulētu.

Savā pagātnes pieredzē mēs glabājam daudz vēstījumu par to, kādiem mums jābūt un kādi mēs nedrīkstam būt. Dzīves laikā tie ir apaug ar jauniem “vajag” un “nedrīkst”, līdz mēs vairs nesaprotam, kas ir un nav normāli un pareizi. Jo vairāk mūsos ir šaubu un baiļu, jo vieglāk pakļaujamies manipulācijām.

Kā cīnīties pret manipulāciju?

Pirmkārt, vajag iepazīt sevi un uzzināt kuras ir mūsu vājās vietas, jeb frāzes, uz kurām “uzķeramies”. Kādam tā būs pārspīlētā pienākuma un atbildības sajūta, tāpēc viņam jābūt uzmanīgam pret manipulācijām, kuras skan apmēram šādi: “Man nav neviena cita, kam to lūgt! Es zinu, ka tikai tu to spēj izdarīt! Bez tevis viss zaudē jēgu! Tev tas izdodas vislabāk! Mēs visi ceram uz tevi!” Citam tās būs bailes tikt atraidītam, tāpēc viņam jābūt jūtīgam pret tādām frāzēm kā “Kas nav ar mani, ir pret mani. Aiz tevis rindā stāv arī citi. Nav neaizvietojamu cilvēku. Tev otrreiz netiks dota šāda iespēja.”

Otrkārt, vajag izmantot laiku savā labā un nesteigties ar atbildes došanu, ja vien situācija nav ārkārtēja. Visbiežāk mēs piekrītam darīt lietas, ko paši nevēlamies, jo rīkojamies impulsīvi un kārtīgi neapdomājam savu lēmumu. Ja neesam pārliecināti, labāk atbildēt, ka mēs padomāsim. Saglabājot mieru, mēs varam labāk izsekot gan savai, gan otra domu gaitai. Ja jūtam, ka saruna kļūst nevadāma vai virzās ne tajā virzienā, kur vēlamies, labāk paņemt pauzi vai atzīt, ka jūtamies apmulsuši un mums vajag vairāk laika,

Treškārt, vajag mācīties uzdot vairāk tiešu jautājumu un pārjautāt vēlreiz, ja nesaņemam skaidru atbildi.

Ceturtkārt, mēģināt atgriezt atbildību.

 

Manipulators	Manipulācijas upuris
Bailes būt patiesam, bailes no spēcīgām emocijām, tiešas konfrontācijas
Izvairās no atbildības, uzgrūž to citiem	Uzņemas pārāk lielu atbildību
Cenšas apmierināt savas vajadzības	Cenšas apmierināt citu vajadzības