Kad esam pārņemti ar kādu savu vajadzību, mēs mēdzam aizmirst, ka apkārt ir citi, kuriem arī ir savas vajadzības, turklāt ne mazāk svarīgas par mūsējām. Mēs gribam, lai ar mums rēķinās un mums pielāgojas, un, ja citi to nedara, dusmojamies.
Iedomājieties makšķernieku, kurš kādā cilvēku pilnā peldvietā cenšas noķert zivi. Bērni šļakstās un klaigā, makšķernieka neapmierinātība pieaug, tomēr viņš turpina sēdēt uz laipas un gaida lielo lomu. Šajā stāstā mēs ļoti labi saprotam, ka problēma jau nav apkārtējos. Peldvietās cilvēki mēdz uzvesties skaļi. Problēma ir makšķernieka gaidās un nespējā rēķināties ar apkārtējo realitāti.
Bet vai nav tā, ka attiecībās ar līdzcilvēkiem mēs bieži vien uzvedamies tāpat kā šis makšķernieks? Jo vairāk esam pārņemti ar sevi, jo grūtāk mums ir redzēt kopējo bildi un paskatīties uz situāciju no cita skatupunkta. Piemēram, vecāki, kas no rīta steidzas uz darbu, dusmojas uz bērnudārznieku, kurš neģērbjas un nerēķinās ar viņu laiku. Bet vai vecāki rēķinās ar bērna emocijām un vajadzībām? Aiz bērna niķiem var slēpties nepietiekams miegs, pārāk steidzīgs rīta cēliens, nevēlēšanās mainīt patīkamo mājas vidi pret ne tik patīkamo, vajadzība pēc uzmanības un miera, kam neatliek laika, un daudz kas cits.
Ne vienmēr iespējams apmierināt gan vecāku, gan bērnu vajadzības, un bieži gadās, ka kāda no pusēm nesasniedz vēlamo, taču uzlabot situāciju gan var. No pieredzes varu teikt, ka dažkārt 5 minūtes iejūtības, kurās ļauju savam trīsgadniekam nesteidzīgi pasēdēt man klēpī, apēst vēl dažas karotes putras vai aiztaisīt rēvējslēdzēju pašam, atsver 15 minūšu garu dusmu lēkmi. Bet citreiz nelīdz nekas, un tad atliek vien elpot dziļi un samierināties ar apstākļiem, kurus nav iespējams kontrolēt. Samazinot gaidas, mazinās dusmas, un mēs spējam izdzīvot konkrēto pieredzi ar lielāku mieru.
Arī partnerattiecībās mēs mēdzam uz situāciju lūkoties ļoti šauri, jo īpaši brīžos, kad mūs ir pārņēmis stress vai aizvainojums. Jo spēcīgākas ir mūsu emocijas, jo grūtāk iekāpt partnera kurpēs un saredzēt arī viņa vajadzības. „Viņš mani neuzklausa!” „Viņa izturas pret mani pavirši!” „ Viņš nevelta man pietiekami daudz uzmanības!” „Viņa visu laiku no manis kaut ko pieprasa!” Pat ja mūsu pieņēmumi neatbilst objektīvajai realitātei, mūsu emocijas ir īstas, jo tās izriet no mūšu uztveres. Ja partneris jūtas nesaprasts, tātad viņš tā jūtas, un mums nevajag to apšaubīt. Taču arī partnerim ir jāsaprot, ka viņa sajūtas vēl nenozīmē, ka citi nav centušies viņu saprast. Reizēm dažādu apstākļu sakritības dēļ signāls pa vidu vienkārši pazūd.
Tā vietā, lai pārmestu otram, ka viņš visu ir nepareizi sapratis, mums vajadzētu iedziļināties viņa emocijās un censties paskatīties uz notiekošo ar partnera acīm. Pēc tam varam salikt mūsu skatījumus kopā un, iespējams, nonākt pie kopējas bildes, kurā ir vieta abiem redzējumiem.
Tas, kas mums ir taisnība, neizslēdz to, ka arī otram var būt taisnība. Kamēr mūsu ego centīsies ikkatrā situācijā pārņemt varu, būt tikai divi monologi, nevis dialogs. Attiecības ir kompromiss, un grūtākais ir samierināties ar faktu, ka ne vienmēr viss notiks pēc mūsu prāta.