Mīlestība ir darbības vārds

Mūsdienās bieži tiek runāts par to, cik būtiska loma ir sevis mīlestībai. Bet ko tas īsti nozīmē? Lutināt sevi? Prasīt no sevis maksimumu, vai varbūt pieņemt savu dzīvi tādu, kāda tā ir, un necensties uzlabot?

Lai iemācītos sevi mīlēt, mums jāsāk pret sevi izturēties kā pret cilvēku, kurš mums ir ļoti vērtīgs. Ja mēs mīlam partneri, bērnus vai vecākus, mēs veltām viņiem savu laiku, izrādām rūpes un esam gatavi uzklausīt. Tieši tas pats attiecas arī uz mums pašiem. Mums ir jāatrod laiks, lai apstātos un ieklausītos sevī, mums ir jārūpējas par savu fizisko un garīgo veselību, un mums ir jāgrib ar sevi draudzēties. Tas nozīmē, ka mums pret sevi jāizturas ar tikpat lielu atbildību un ieinteresētību, ar kādu attiecamies pret saviem mīļajiem.

 Mainīt skatījumu uz sevi

Tas vien, ka mēs izlasām kādu labu grāmatu, vai apmeklējam kādu pašapziņas celšanas semināru, neko daudz nemaina mūsu dzīvē. Mēs saprotam, ka mums sevi vairāk jāmīl, bet nespēdami sasniegt iedomātos standartus, bieži vien padodamies. Tas notiek tāpēc, ka, būdami nepilnīgi, nejūtamies nedz citu, nedz savas mīlestības cienīgi.

Lai ilgtermiņā mainītu attieksmi pret sevi, mums ir jānotic, ka mūsu dzīve ir vērtība ar plus zīmi, pat ja atsevišķi tās elementi nes sevī mīnus zīmi. Tas nozīmē, ka mums ir jāpieņem savas stiprās un vājās puses.

Pat tad, ja neesam īsti apmierināti ar sevi un savu dzīvi, mums ir jāapzinās, ka citas dzīves un cita ķermeņa mums nebūs, un vienīgais, ko varm darīt, ir censties esošo dzīvi nodzīvot pēc iespējas kvalitatīvāk. Dzīve mums nav iedalījusi vienādas kārtis, taču mēs varam padoties uzreiz un kļūt par upuriem, vai cīnīties un, iespējams, pat panākt tos, kuru sākuma pozīcija bijusi labāka. Nevajag no sevis gaidīt maksimumu vai mēģināt visu mainīt par 180 grādiem. Arī ar maziem solīšiem var sasniegt ļoti daudz.

Mīlestība ir darbības vārds

Mīlestība nav tikai jūtas. Tā ir arī darbs, kas ietver atbildības uzņemšanos. Ne vienmēr tas, ko mums gribas, ir tas, kas mums nāk par labu. Dažkārt mums ir sevi „jāsapurina” un jāpadomā ne vien par tūlītējo labumu, bet ieguvumiem vai zaudējumiem ilgtermiņā. Rūpēties par sevi bieži vien nozīmē arī mainīt ieradumus. Tas ir grūti, jo ķermeņa atmiņa velk atpakaļ pie ierastības, tāpēc nepieciešama pašdisciplīna un, ja vien iespējams, tuvinieku atbalsts.

 Mīlēt sevi. Ar ko sākt?

•  Mums ir jāparūpējas par mūsu pamatvajadzībām. Un pirmais solis ir veselīgs miegs. Ja nebūsim izgulējušies, mēs nespēsim nedz pilnvērtīgi strādāt, nedz atpūsties.
• Mums ir vairāk jāpiedomā pie tā, ko ēdam, jo uzturs ietekmē ne vien mūsu imunitāti un izskatu, bet arī smadzeņu darbību un emocijas.
• Mums ir jāatrod laiks kustībai, jo sēdus poza mūsu ķermenim nav dabiska. Pat ja mums šobrīd nav iespēju sportot, mēs varam biežāk izkustēties savā ikdienā, piemēram, izmantot kāpnes, nevis liftu un nelielas distances mērot ar kājām, nevis transportu. Lieliska aktivitāte ir pastaiga svaigā gaisā. Tās laikā mēs ne vien atbrīvojamies no stresa hormoniem un vairojam laimes hormonus, bet arī „izvēdinām galvu” un varam pievērsties savai iekšējai pasaulei.
• Mums ir jāiepazīst pašiem sevi. Tikai tad, kad izkāpjam no vāveres riteņa un apstājamies, mēs varam  sevi sajust.  Praktiski tas nozīmē neaizplānot savu ikdienu līdz pēdējai minūtei un atstāt laiku arī mieram un vienatnei.
• Mums ir jāmācās paņemt pauzi, lai starp stimulu un reakciju būtu vieta brīvībai un izvēles tiktu izdarītas apzināti, nevis automātiski.