Ieraudzīt labo

Filosofs Blēzs Paskāls ir teicis, ka „šajā pasaulē ir pietiekami daudz gaismas priekš tiem, kas nevēlas redzēt neko citu kā tikai gaismu, un pietiekami daudz tumsas priekš tiem, kas nevēlas neko citu kā tikai tumsu”. Es varu piekrist filosofa redzējumam piebilstot, ka arī katrā cilvēkā mēs vienmēr atradīsim gan gaišo, gan tumšo pusi. Tas, cik daudz gaismas ieraudzīsim citos, liela mērā atkarīgs no tā, cik daudz gaismas ir mūsos pašos.

Ar ko atšķiras skolotājs, kurš vienkārši iemāca savu priekšmetu, no skolotāja, kurš kļūst par ceļa rādītāju mūsu dzīvē? Ar to, ka otrajā gadījumā skolotājs notic mūsu spējām vairot gaismu par spīti tam, ka bieži esam demonstrējuši savu ēnas pusi. Ar ko atšķiras līderis, kurš paklausību panāk ar varu, no līdera, kuram tauta vēlas sekot labprātīgi? Ar to, ka īsts līderis ar savu personīgo piemēru vispirms rāda priekšzīmi un tikai tad pieprasa, lai tāpat rīkojas citi.

Pajautājiet kādam, kurš bērnībā bijis liels palaidnis, un tomēr izaudzis par krietnu cilvēku, kā viņam izdevās tādam kļūt. Pateicoties nosodījumam? Kaunināšanai? Nē, visticamāk atbildē dzirdēsiet, ka ceļā uz gaismu palīdzējusi labsirdīga omīte, iedvesmojošs skolotājs, atsaucīgi draugi vai kāds cits, kurš noticēja labajam šai cilvēkā. Ikvienu daudz vairāk motivē tas, ja kāds saskata viņa potenciālu augt, nevis vienkārši pieprasa, kļūt tādam, kādu grib redzēt citi. Zinot, ka ir kaut viens, kurš tic tavam spēkam, arī tu pats ieraugi spēju izdarīt. Un, kad šis impulss mainīties ir nācis no paša, ceļš uz labo ir daudz līdzenāks.

Šajā pirmsvētku laikā mums visiem gribas darīt labus darbus un piepildīt dvēseli ar gaišu prieku. Viens no labākajiem darbiem, ko varam paveikt, ir vairot gaismu pašiem savās sirdīs, jo tikai tad mēs spēsim ieraudzīt gaismu citos. Un, kad izcelsim labo apkārtējos, iedrošināsim viņus nodot šo gaismas lukturi tālāk.

Mēs nekad neizravēsim visas nezāles un neizgaismosim katru tumšo nostūri. Taču mums vienmēr ir izvēle, ko izcelt – tumsu vai gaismu.